Šodien staigājoties cauri aprīļa putenim aizdomājos, kas ir tas stāvoklis - justies labi ar sevi un apkārtējo pasauli. Domāju šo un to, tad vienkārši pārslēdzos uz novērošanas pozīciju un pavēroju savas domas, kādas rosījās galvā. Piefiksēju to, ka tās klīst no vienas nākotnes projekcijas uz citu. Domāju, ko darīšu, kad aiziešu mājās, ko darīšu rīt, kāpēc to darīšu, kā darīšu, kādas būs šīs darbības sekas.. un vienā brīdī pieķēru - eu, kur paliek tagadne, kur paliek fokusēšanās uz šo brīdi - uz brīdi, kurš pa īstam un pilnībā ir vienīgais mirklis, kurā Tu vari kaut ko darīt un izbaudīt, kurs ir vienīgais reālās rīcības un reālās realitātes brīdis?
Jā, pavisam noteikti ir svarīgi vizualizēt nākotni, kādu to velies, ir svarīgi plānot un ieskicēt darbības, kuras gatavojies veikt, bet ļoti smalka ir tā robeža, kad "iekrītam" nākotnē vai pagātnē un pazaudējam iespēju būt pilnībā pašiem, apzināti savā šībrīža punktā - pilnīgi fokusēti un ar visām savas būtības daļām - ķermeni, prātu, garu, emocijām - klātesoši.
Pamanīju arī to, kas ir tas, kas palīdz piefiksēt un kāds ir signāls, ka esmu izkritusi no tagadnes - tā ir neapmierinātība un kaitinoša pārjūtības sajūta.
Lūk, kad piefiksē šo sajūtu, uzreiz jāuzdod sev jautājums - kas tas ir, ko tas grib man vestīt? Kā tieši šajā mirklī sevi apzogu un ierobežoju savu pilnasinīgo būšanu tagadnē. Uzreiz momentāli nāk atbilde - manā gadījumā atbilde bija, ka pavisam noteikti es rīt izdarīšu visu maskimāli labi, lai būtu laimīga. Bet uz ko tad balstās šī apziņa, ka esmu laimīga? Manā gadījumā uz pavisam nepareizu motīvu - salīdzināšanu. Prāts uzreiz salīdzina un saka, ka ja es izpildīsu tos nosacijumus, ko esmu kaut kur paņēmusi, ko kāds man ir piedāvajis vai uzspiedis, ka ja tos nosacījumus izpildīšu, tad būšu laimīga. Ak, kāda ilūzija..
Tajā mirklī, kad saņem šo atbildi, lieliski noder ETB klauvēšanas tehnika. "Pat ja es domāju, ka ja rīkosos un darīšu visu, kā X un tāpēc būšu laimīga, bet tas man nesniedz gaidīto laimes sajūtu, es tik un tā sevi mīlu, cienu un pieņemu pilnībā", " Lai arī man liekas, ka izpildot obligatos nosacījumus tikai varu tikt pie laimes sajūtas, es tik un tā pieņemu sevi tādu, kāda esmu un to, ka jūtos", "Pat, ja aizmirstu, ka mana laime ir pavisam cita , ne ta, ko mēģinu sev iestāstīt, tik un tā es sevi milu, piedodu sev un pieņemu sevi pilnība tieši tagad".
Atnākot mājās, atvēru datoru un ieraudzīju arī Ilzes ierakstu http://smalkapasaule.blogspot.com/2013/04/laimes-sajuta.html, paldies viņai, tas bija kā apstiprinājums, ka iesprūdums ir pašķetinājies un viss atkal iet pareizajā virzienā - tam sekoja slikta noskaņojuma atkāpšanās un miers sirdī.
Paldies, burvīga pieredze un sadarbība ar sevi un citiem - kā vienmēr :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru