ceļojums uz Šambalu

Malva šobrīd fokusējas uz autovadītājas apliecības dabūšanu. Ļoti mērķtiecīgi iet pēdējo posmu, finiša taisne jau redzama. Lai arī pirms daudziem gadiem viņa bija sev nosolījusies, ka nekad nemācīsies vadīt auto, jo vidusskolas pēdējās klasēs jau vienreiz bija mēģinājusi, nebija sanācis, tad nu punkts. Nav un nevajag.

Epizode: Malva braukšanas nodarbībā brauc kopā ar instruktoru, pēc tam, kad lieliski izbrauktas visas figūras un instruktors saka, lai viņa izbrauc arī kādu apli pa pilsētu, viņa ar vislielāko prieku vada auto un seko instruktora norādēm. Te pēkšņi krustojumā viņa sajauc pedāļus, kļūdās, instruktors paceļ balsi un sāk ātri, neapmierināti norādīt, kā jārīkojas. Malvai nolaižas priekšā lodziņš, viņa neko vairs nedzird un asaras tek pār vaigiem straumēm vien. Instruktors ļoti samulsis un nesaprot, kas notika.

Kas tad notika? - patiesībā situācija bija pavisam ikdienišķa, bet Malvai "saslēdzās" galvā situācija ar to, kura notika skolas laikā, kad viņa pirmo reizi mācījās vadīt auto. Situācija, kad viņa, entuziasma pilna un priecīga bija piesēdināta pie stūres, brauca kopā ar tēvu, kurš viņu apmācīja.., parādās bilde, kurā viņš ir pilnīgi zaudējis pacietību, agresīvi un paceltā balsī "plosās", sauc viņu par muļķi un bīstamu uz ceļa, rausta stūri...
pēc tam Malva jutās nožēlojamākais, nekam nederīgākais un netalantīgākais cilvēks uz planētas un nosolījās sev - NEKAD vairs!

Visu dienu pēc tam viņa jutās nelāgi, kā pērienu dabūjusi.. nejutās labi savā ādā un bija nelaimīga.

Kādi procesi notikās?
Vecā trauma, emocionālais mezgls bija aiztikts un radīja diskomfortu. Pateicoties tam, ka apzinātā līmenī viņa notvēra šo saikni, caur šo emociju viņa piekļuva problēmas cēlonim. Atrada patieso iemeslu tam, kāpēc visu šo laiku tik ļoti bija pretojusies tehnikai, visām lietām, kas saistītas ar pārvietošanos.
Situācija, kas bija pagātnē izveidojusi milzīgu emocionālo bloku, sastrēgumu, bija jau tik ļoti iesprūdinājusi enerģijas, ka jau pirms pāris gadiem Malvai gadījās ceļu satiksmes negadījums ar velosipēdu - jo zemapziņas programma darbojas, kaut arī apzināta līmenī tas nebija manāms. Pašiznīcinošā programma - "Tu esi nederīga,  netalantīga, nerādies uz ceļa, jo esi bīstama", izsauca un piesaistīja avāriju.

Bija jāpaiet pēc avārijas vēl pāris gadiem, jāatnāk vēl daudz, daudz trūkstošajiem puzles gabaliem, līdzīgam situācijām, kur šī programma lielākā vai mazākā intensitātē bija likusi par sevi manīt līdz salikās kopaina - un pietika ar mazu slēdzīti - inspektora balss pacelšanu un neiecietīgo attieksmi, lai kopsaucēji visi saslēgtos un izgaismotos pilnībā.

Nākamajā rīta Malva pamodās ar smagu sirdi - naktī visas emocijas, kā strutas no nedzīstoša pušuma, bija uznākušas uz augšu no zemapziņas dzīlēm, viss tas, kas bija rūpīgi slēpts, mēģināts aprakt un noklusināt nu bija gatavs doties prom. Vajadzeja tikai pārdurt pušuma ādiņu un strutas ātri, brīvi, nesāpīgi vēlās ārā un prom..

Malva paņēma papīra lapu, uzdeva sev jautājumus - kas ir tās emocijas, kur ir cēlonis, no kurienes tas viss nāk?
Un tad ļāvās rokai rakstīt, visu, kas nāca prātā:
"Es jūtos tik nevērta, nederīga, vakar, kad braucu ar mašīnu un instruktors sāka palikt uz mani neiecietīgs un izrādīt neapmierinātību. Es jutos tik ļoti vainīga, ka neesmu perfekta, ka nemācēju rīkoties tā, kā vajag. Es jutos bezspēcīga, tāda, kurai nekas nesanāk. Tas mirklis, kad viņš sāka pacelt balsi kopā ar agresiju un dusmām, sēžot blakus un es pie stūres, pilnībā uzārdīja visas sasalušās , iekapsulētās emocijas, ko toreiz izjutu, kā jau pārmēru jūtīgs cilvēks - megapārspīlētā veidā. Kad kāds tā ātri un agresīvi, neiecietīgi runā, es jūtos kā paralizēta, man šķiet, ka uz mani šauj ar lielgabalu un satriec mani visu pilnīgas lupatās, ka nepaliek vesela neviena daļiņa. Tā agresīvā pārākuma apziņa man liek justies mazai, melnai, tas atgādināja to, kā tēv ar mani bija runājis ne tikai pie auto stūres, bet arī citos gadījumos - tā nevērīgā, garāmejošā, ātri neiecietīgā attieksme ir tas, kas mani paralizē, liek justies nemīlamai, nepelnījušai mīlestību un cieņu. Es saprotu, ka viņš neko ļaunu negribēja un pats nemaz to neapzinājās, iespējams, ka tā es to uztveru, bet es to uztvēru tieši tā..viņs jau tikai gribēja mani izaudzināt par stipru cilvēku, nevis ņuņņu, bet rezultātā - pilnīgi katastrofāls ticības sev trūkums, mazvērtības komplekss, nespēja pastāvēt uz savu viedokli, jo nevienam tas neinteresē. no tā izrietēja pārspīlētā tendence pēc perfekcionisma, sava veida nespēja just līdzi citiem, jo nejūtu līdzi pati sev - galu galā, man bija jātop sodītai par tādu nespēju būt perfektai un to, ka nespēju lietas izdarīt un rīkoties perfekti katrā situācijā un gadījumā. perfekti - tas ir tā, kā grib citi. laba attieksme ir jānopelna - gan pret sevi , gan citiem. Tā vainas apziņa, ka neesmu perfekta un esmu par to pelnījusi sodu - man nepienākas mīlestība. mīlestību dabū tikai tie, kas visu izdara PAREIZI! Tad seko vilšanās sevī un nepiedošana. Es nepiedodu sev , nicinu sevi un caur to nicinu arī citus, kuriem arī kādreiz paslīd kāja un kaut kas neizdodas. Nīkuļi, zaudētāji! Paššaustīšana, dusmas, kas mijas ar bezpēcību un dzīves jēgas zaudējumu, dziļu apātiju un skumjām, agresija pret sevi un citiem, kuri kādreiz ir vāji vai ATĻAUJAS tādi būt! Tas nav piedodami! Hitlers lepotos ar mani..spēcīgi uzbrukumi sev, nepatika pret sevi. Upura sindoms. Cietēja. Interesanti - arī neiedomājama augstprātība pret sevi, necieņa. Uz āru tā attiecībā pret citiem izpaužas kā lepnība, neiejūtība, nespēja uzklausīt (jo pilnīgi "nepanesu" citu sāpes - tā pasargājos), agresīva pārākuma apziņa, agresīvs spēks."

Kad viņa bija pierakstījusi visu, kas nāca ārā un vēlējās atbrīvoties, viņa aizvēra acis, dziļi ieelpoja un izelpoja vairākas reizes, novertēja, ka milzīgais nemiers un tukšums bija atkāpies.

Tad viņa sāka klauvēt pa meridiānu punktiem - sākot ar karatē punktu, ar uzstādījumu:
"Pat ja jūtos nevērtīga, nespējīga izkļūt no dziļi nomācošā stāvokļa un īsti nezinu, kā to nosaukt vārdos, es tik un tā sevi mīlu un pieņemu tādu, kāda esmu"
"Pat ja visas šīs neizprotamās emocijas mani pavada jau vairākus gadus regulāri katru dienu, es tik un tā sevi pilnībā pieņemu un pieņemu to, kā jūtos"
"Pat ja visas šīs emocijas neļauj man justies patiesi savienotai pašai ar sevi, es dziļi visos līmeņos sevi mīlu, cienu sevi, piedodu sev un pieņemu sevi pilnībā"

Tad viņa turpināja iet cauri visiem meridiānu punktiem , pa katru klauvejot ar pirkstu galiem no 5-7 reizēm un skaļi izrunāja visus tos negatīvos pieņēmumus, emocijas, priekšstatus, piemetinot, ka patiecas par visu to, ko tie ir mācījuši un kādu pieredzi palīdzejuši apgūt, turpināja kauvēt un izteica nodomu, ka atlaiž visus šos blokus no sevis, ļauj aiziet visam tam nepatiesajam paštēlam, ko viņa par sevi savās acīs bija radījusi, pamatojoties uz tiem nepatiesajiem priekšstatiem un sagrozīto redzējumu, balstoties uz ko savā pagātnē bija izveidojusi greizo spoguli, caur kuru sevi redzēja visus šos gadus. viņa ļāva aiziet visām tām ieslodzītajām emocijām, lūdza tam piedošanu, ka bija tās tik ilgi turējusi sevī un deva atļauju tām tagad būt brīvām, visā atbrīvotajā vietā ielaižot savu patieso, īsto būtību un deva sev atļauju to beidzot saredzēt patiesajā gaismā, bet prāta mežģiem, bez citu cilvēku interpretācijām, attieksmēm, no kurām bija ietekmējusies un kurām bija ļāvusi kļūt par savu patiesību. Viņa atlaida visu, kas nepiederēja viņai prom no sevis, lūdzot piedošanu, ka bija to visu tik dzelžaini turējusi sev klāt. Viņa deva sev atļauju justies brīvi, nepretoties, necīnīties.

Tad viņa aizvēra acis, vairākas reizes dziļi ieelpoja un izelpoja, pamēģināja sajust skalā no 1-10, kā viņa jūtas, kāda ir emociju intensitāte un ar atvieglojumu sajuta, ka cipars ir nokrities uz 2

Tād viņa ķērās pie noslēdzošā posma - sāka klauvēt pa meridiānu punktiem ar tām  frāzēm, kuras vēlējās ieviest tagad savā realitātē to programmu un bloku vietā, kuri aizgāja vai transformējās vai izzuda, jo tikai palaisti brīvībā bez pretošanās.

Viņa sāka izteikt nodomus, ka dod atļauju apzināties, ka tas viss, kā viņa jutās, bija tikai sekas cēlonim, ko viņa tagad bija ieraudzījusi un izgaismojusi. Ka šis cēlonis tagad ir apzināts un viņa to var aplūkot un redzēt, ka tas nemaz nebija patiess. Ka ta bija tikai ilūzija, ka viņa to bloku bija uzradījusi un apaudzējusi tik milzīgu, bet tagad tas ir "aptaustīts", "saostīts" un viņa ir varējusi to skatīt aci pret aci - šim "bubulim" tagad vairs nav varās pār viņu, jo viņš, kā spēlē Paslēpes, bija atrasts un noķerts! Viņa klauvēja tālāk un atkārtoja skaļi pie sevis - ka zina, tēvs nekad nebija gribējis viņai neko ļaunu, pat nebija nojautis, ka viņa tā jutās, ka ir tik jūtīga un pārmēru emocionāla, viņam nebija ne jausmas, ka viņai tas bija izraisījis tādu lavīnu un izveidojis mezglus emocionālajā ķermenī un tam bija atsauces arī uz fizisko ķermeni - gan vielmaiņu, hormonālo, gan nervu sistēmu. Viņa atbrīvoja visus rēgus, bubuļus, no sava prāta, apziņas un zemapziņas, sakot tiem palies un beidzot sajuta, ka sirdī ielīst milzīgi viegls un pūkains maigums, mīļums pret sevi un arī savu tēvu. Viņa deva sev atļauju sajust pilnībā sevi tādu, kāda ir patiesībā, ārpus visiem priekšstatiem, pieņēmumiem un trafaretiem - sevis un citu radītajiem. Viņa pateicās Visumam, savam Augstākajam Es un Pirmavotam, sakot - Es mīlu Tevi, Es lūdzu, piedod man, man žēl ka nezināju, ka manī ir šādi bloki un nepatiesi priekšstati un tāpēc es piesaistīju dzīvē tādas enerģijas un nevarēju atbrīvot savu patieso potenciālu un apzināties sevi pilnība tadu, kāda esmu, Es pateicos Tev!

Klauvējot vēl izteica tādas afirmācijas kā - ļauj sev sajust savu mīlestību pašai uz sevi, iestaroties sevī uz iekšu un izstaroties no sevis uz āru - uz visu planētu un visu, kas ir. Deva sev atļauju pilnībā uzņemties atbildību pār savu dzīvi, beidzot sajuta savu patieso gribu, savu īsto pašapziņu, fiziski sajuta sevi beidzot pilnībā sevī kā sevi pašu nevis kā kaut kādu priekšmetu vai lietu..deva sev atļauju pieņemt arī beidzot citu cilvēku mīlestību, atbalsu, veselīgu iesaistīšanos savā dzīvē, no kuras līdz šim bija tik loti baidījusies. Viņa atļāva sev būt atvērtam visam Labajam, kas tagad beidzot var ienākt viņas dzīvē, jo ir atbrīvojusies vieta.
Asaras tecēja pār viņas vaigiem, bet tās bija klusas laimes , miera un pateicības asaras.

Viņa bija brīva.. emocionālās brīvības tehnika bija tas instruments, kas viņu pavadīja šajā ceļā uz savu iekšējo šambalu.. Bet skaidrs ir arī tas, ka šie ir tikai daži sīpola slāņi, kas nolobījusies, jo tiem bija piemērots brīdis nolobīties.. taču, tikpat labi, ja viņa būtu palikusi neapzināta snaudas stāvoklī un nebūtu alkusi atbrīvot emocijas, nebūtu atradusi instrumentu, kas var palīdzēt, tad, iespējams, viss būtu palicis turpat, kur bijis..
bet cilvēks ir nācis mācīties, atklāt, izzināt, noskaidrot, izpētīt. Un ir tik labi, ka soli pa solītim var iet savu unikālo ceļu, izjūtot pilnu gammu ar visu, ko tikai cilvēks var un spēj izjust.

Pateicībā un mīlestībā..

rokasgrāmata

tiem, kas lasa angliski - ļoti noderīga informācija!
Kas ir ETB, kā tas strādā, kāds ir ETB zinātniskais pamatojums, veselības revolūcija, pašpalīdzība, pamatsecība klauvēšanas praktiskam pielietojumam trauksmju pārvarēšanai, meridiānu punkti, praktiski padomi

http://www.thetappingsolution.com/how-to-tap.php

Uz veselību! ;)