Tajā mirklī, kad cilvēks saprot, ka vienkāršībā un elementārās lietās ir visa sāls, viņš apstulbst un pat mazliet sadusmojas, jo apjauš, ka ir tērējis ļoti daudz laika un pūļu, sarežģījot visas lietas maksimāli un meklējot tās kaut kur tālumā, meklējot tās no kāda "ārā stāvošā" guru, kaut gan viss, kas viņam vajadzīgs, viss, kas nepieciešams , parasti ir viņa paša deguna priekšā un viss, kas vajadzīgs virzībai uz priekšu, ir vienmēr viņa rīcībā..
Kas tad attur cilvēku no visu pieejamo instrumentu saredzēšanas, lietošanas, kas attur viņu no savu iespēju, potenciāla izmantošanas? Katrs par to kādreiz ir domājis, bet reti kurš pieķēries "vērsim pie ragiem" un papētījis, kur tad ir iestrēguma sakne un cēlonis.
Skaidrs ir tikai viens - viss, kas notiek tavā realitātē ir kā atbalss tam, ko tu domā, kāds ir tavs prāta stāvoklis. ETB ir tieši visuniversālākais paņēmiens, metode, kā tu vari mainīt savu uztveri, atrodot cēloni, sakni savam priekšstatam, kurš kavē ienākt tavā realitātē situācijām , notikumiem, kādus vēlies. ETB ir akupunktūra + iedarbība caur maņām, izsakot uzstādījuam frāzes - tiek sūtīta vibrācija jeb impulss tavam prāta centram, kurš atrodas nervu sistēmā un filtrē informāciju. Smadzeņu dziedzeris Amygdala ir tas, kas veic galveno lomu atmiņas apstrādē un emocionālās reakcijas izraisīšanā. Amygdala un emocijas ir visa atslēga, kā veidojas emocionālie sastrēgumi. Cilvēkam amygdala pilda primāro lomu atminās veidošanā un uzglabāšanā saistībā ar emocionāliem notikumiem. Centrālais kodols glabā atmiņas par pārdzīvojumiem un saistās ar daudzām baiļu reakcijām, tostarp nekustīgumu (iesaldētas emocijas), paātrinātu sirdsdarbību, palielinātu elpošanu, stresa hormonu atbrīvošanu. Amygdala bojājumi iespaido gan informācijas saņemšanas, gan došanas plūsmu, izpausmi, vada emocionālo uzvedību, klasiskās emocionālās reakcijas.
Tavā zemapziņā glabājas milzum daudz informācijas, ko jebkad esi saņēmis un balstoties uz to informāciju, ko esi apkopojis un pieņēmis kā attiecināmu uz sevi, tas ir tas, kas veido tavus pasaules uzskatus, priekšstatus un pieņēmumus.
Vienmēr ir tā, ka to, kam tu tici, tu saņem. Viss atkarīgs no tā, kā veidota prāta shēma, kāda ir prāta programma. Tāpēc ir tā, ka nepietiek ar prātu kaut ko gribēt mainīt, ir jābūt attīrītai zemapziņas programmai, kura darbojas ar prātu vienā frekvencē un vibrācijā. Ja prāts saka vienu, bet zemapziņā dažādu iemeslu dēļ darbojas cita programma, notiek konflikts un nostrādā vienmēr tā programma, kas ir zemapziņā, jo tā ir intensīvāka dēļ savas pastāvīgās kustības.
Vienīgais veids, kā atlaist visus bremzējošos aizspriedumus un virzīties tālāk. Tā teikt, caur klauvēšanu piekļūt un aizklauvēt prom šķēršļus, mākoņus. Universāla tehnika - darbojas visās jomās - gan attiecībās, veselībā, gan izpausmē, gan finansu lietās, raksturā, mērķu uzstādīšanā, pasaules skatījumā, pilnīgi visur. Protams, ka jebkurš cilvēks var šo metodi pētīt pats un strādāt ar sevi, bet vislabāk ir atrast pieredzējušu praktizētāju, tādu kā gidu, kurš var palīdzēt labāk "uziet" visus noslēptos "skeletus skapī". Bieži vien cilvēks pie saviem skeletiem ir tik ļoti pieradis, ka tos nemana, neapzinās, ka tieši tie ir traucējošais un kavējošais faktors virzībai uz priekšu. Speciālists jeb treneris ir tas, ar kuru strādājot 1:1 var labāk fokusēties un labāk redzēt, pārskatīt visu spēles laukumu.
Zemapziņa ir simtreiz jaudīgāka par apziņu un tā vienmēr cenšas mūs pasargāt, balstoties uz mūsu priekšstatiem un iestatījumiem. Situācija - es zinu, man ir teikuši, esmu redzējusi televizorā, ka čūskas ir briesmīgas, no tām ir jābaidās, tās apdraud manu dzīvību. Tikko redzu čūsku, informācija no maņu orgāna , šajā gadījumā acīm, apmet smadzenēs loku, līdz nonāk līdz amygdalas dziedzerim, kura sūta signālu zemapziņai - bēdz! nav droši tur atrasties. Zemapziņa pilda aizsardzības funkciju, pašsaglabāšanās instinkts.
Darbā ar sevi ļoti noder palīgs, neitrāls cilvēks no malas, kas var palīdzēt noturēties vēlamajā virzienā un nepaņemt pārāk plašā mērogā lietas, ar kurām strādā. Visiem veiksmīgiem biznesa cilvēkiem ir treneri - prāta mieram tie ir vajadzīgi. Jo cilvēkam bieži vien nav ar ko aprunāties par tām lietām, kas ir viņā dziļi iekšā. Ar mājniekiem jau par to nerunāsi un pie psihologa iet arī tā kā negribas, jo tās nav lietas, ko pie psihologa risināt. Treneris palīdz neizdegt un neiekrist pašsabotāžā.
Ar ko vajadzētu sākt , ja esi nolēmis atrast cēloni kādai jomai, kas tavā dzīvē neiet kā vēlies. Vai tās būtu finanses vai privātās attiecības, jebkura joma, kurā esi izmēģinājis visu, bet nekas nekustas no vietas.
Jāsāk ar to, ka jāuzdod sev viens jautājums - KĀ TU REDZI PATS SEVI?
Zemapziņā cilvēkam pamatstāvoklī tad, kad apzināti nefokusējas uz pozitīvo, 80% domu par sevi ir negatīvas.
Tā tas vienkārši ir un tāpēc ir apzināti jāstrādā ar šīm programmām, kā ar nezāļu ravēšanu. Ja neravēsi, tur būs pļava ar to, kas tur ir, bet ja vēlies, lai tajā laukumā aug tas, ko tu vēlies, tad ir jāiekopj tas lauciņš, jāiesēj tādas sēklas, kādus augus vēlies izaudzēt un jāizravē nezāles, kas nomāc šo sēklu dīgšanu un augšanu.
Katrs no mums atklās ,ja aizdomāsies, pavēros sevi, nonāks pie slēdziena, ka nav par sevi pārāk augstās domās. Un tā nav tava vaina, ka tā tas ir. 4-6 gadu vecumā, kad biji bērns, tavs prāts strādā kā informācijas sūcējmašīna un šajā laikā uzsūc milzum daudz informācijas, kas veido pamatu gan pašredzējumam, gan redzējumam par apkārtējo pasauli. Tajā laikā izveidojas sistēma, mehānismi, kas palīdz mums izdzīvot un justies labi. Viss jau labi, tikai šim procesam ir arī ēnas puse - prāts nefiltrē daudz ko no šīs informācijas, bet pieņem to bez jautājumiem un ierunām kā patiesību, kā vienīgo patieso informāciju, bez pārbaudīšanas un apšaubīšanas. Visa infa, kas nāk, netiek pārjautāta, bet skatīta un pieņemta , iestatīta caur bērna acīm. Daudzi ticējumi sen jau nav patiesi vai derīgi, bet tie dzīvo mūsos iekšā joprojām. Un šie pieņēmumi , mehānismi regulē mūsu prātu, tie nāk no zemapziņas programmas, kāda tur ir izveidota. Tie saka - ū, tev tā nevajag rīkoties, jo tas nav komfortabli, tas nav droši. Mēģina paturēt un noturēt tavi drošajā prāta kastē, pasargā mūs un uztur dzīvu mūsu komfortzonu. Un šo drošo komfortzonu rada mūsu ticējumi.
Tāpēc bieži vien ir tā, ka pat tad, ja esi par kaut ko jaunu sajūsmināts un esi gatavs pārmaiņām, panākumiem, tu jūties kaut kādā ziņā nekomfortabli, pat nezini, kāpēc tā! Tāpēc, ka tu nonāc pretrunā ar savu zemapziņas programmu un tā sūta tev signālu, ka jāuzmanās un labāk jau ej atpakaļ drošībā, jo visas pārmaiņas ietver sevī risku par iedomātas drošības zaudēšanu. Milzīga pašsabotāža notiek. Lieta tāda, ka ja mēs cenšamies iziet ārpus šīs komfortzonas, kas balstās uz priekšstatiem, programmām zemapziņā, tad prātsdarīs visu iespējamo, lai tevi atturētu un tu atgrieztos atpakaļ "kastē" , savā "drošības zonā", kas patiesībā ir ilūzija, jo balstās uz veciem priekšstatiem, kuri sen jau nav atbilstoši tam mirklim, kurā tie radās tavā zemapziņā, piemēram 6 gadu vecumā.
Tieši tāpēc ir jāpārskata savi uzskati un jāpārprogrammē sava vecā priekšstatu sistēma.
Ko darīt?
Noskaidro, kādi ir tie pieņēmumi, kas aptur tevi. Kad noskaidro, izvēlies izmainīt tos pieņēmumus, tādejādi dodot sev iespēju gūt jaunu pieredzi un caur to paplašinot savu komfortzonu. Principā tas arī ir svarīgais mērķis - maksimāli paplašināt savas robežas - tātad, arī savas komfortzonas robežas. Tad mēs kļūstam brīvi radīt, spēlēties, caur vieglumu, rotaļību, mīlestību, bez bailēm un pašradītajiem šķēršļiem.
