Starp līdzsvaru un remdenību. Starp patiesu degsmi un fanātismu.
Tāpat par mērķu uzstādīšanu, formulēšanu un tiekšanos tam pretī, būt ceļā ar atbildtošu ātrumu - nevilkties kā gliemezim, jo bail, jo ierobežojumi, jo trūkst prasmju..kā arī netriekties kā plēstam, jo tad vairs nav iespējams saredzēt ceļa zīmes, ievērto drošības tehniku un vienkārši apdraudēt sevi ar nevajadzīgiem riskiem. Kā noķert, kas ir man vislabākais un harmoniskākais ātrums, tieši man derīgais, nevis tas, ar kādu virzās Ilze vai Dainis un necensties to atdarināt vai sev piemērot kā derīgu, jo tas ir derīgs viņiem, bet vai derēs arī man?
Kāpēc ir bail sev pajautāt, kāpēc ir slinkums sevī ieklausīties? Varbūt tāpēc, ka liekas - neko jau nedzirdēšu, man tikai liksies, ka dzirdu, bet patiesībā tur nekā nav ko dzirdēt? Varbūt tāpēc, ka esam iedresēti skatīties paraugus, sekot skolotājiem, guru, kaut kādiem elkiem, tēliem, tikai ne paši meklēt savu spēku, talantu un unikālo lieliskumu? Varbūt tāpēc, ka nepārtraukti meklējam ārā, kaut kur tālumā, citur, nevis tepat, blakus, līdzās, iekšā, sevī.
Domāju par to, ka varbūt ir jāseko savai plūsmai, ka viss jau tāpat notiks, kā jānotiek. Bet tad atkal - kāpēc lai kaut kas notiktu tāpat vien? Viss notiek tikai tad, ja es rīkojos, pieņemu lēmumus, rīcība, nevis tikai labas domas par rīcību ir tas, kas visu maina.
Sekošana savai plūsmai - tā ir laba lieta. Bet ja nu plūsma balstās uz vecām sistēmām, kura nemaz nav patiesā plūsma, bet kaut kāda iecirsta gultne, kas izveidojusies no pieņēmumiem, audzināšanas, uzskatiem, pieredzes, pieradumiem, rutīnām, ko tad? Kā zināt, vai tā ir mana patiesā vai iedomātā un uzspiestā plūsma?
Iedomājos skatu - sēž dāma ar lieko svaru - domā , vizualizē, ka ir tieva, griež ārā no žurnāliem attēlus ar tievām meitenēm, katru rītu un vakaru domā pozitīvas un tievas domas, bet paralēli tajā pašā laikā stūķē iekšā bulkas, ir mazkustīga, tad kā tieši lai viņas fiziskā realitāte varētu izmainīties, lai cik stiprs un pozitīvs arī būtu viņas nodoms? Vecie ēšanas paradumi un mazkustība ir šajā gadījumā stiprāki par nodomu, vizualizācijām un vēlmi pēc pārmaiņām. Lai notiktu pārmaiņas, ir jāmaina paradumi, jāmaina soli pa solītim savs režīms, ikdienas rutīnas, jāattīra apzināti tā telpa no vecajiem krāmiem, lai ir vieta nevis jauniem krāmiem, bet savai patiesajai iekšējai sevis telpai, brīva vieta sev pašam, savām enerģijām, savai būtībai. Un tad, vēl pievienojot arī vizualizācijas un nodomus - jā, tikai tad notiek fundamentālas pārmaiņas.
Tāpēc ir tik svarīgi tomēr nenovelt visu atbildību uz "es tikai sekoju savai plūsmai - kā dieviņš būs devis , tā jau arī būs", ir , protams, jāuzticas savai plūsmai, bet ir jāpieliek arī pūles un pašam jāuzņemas visa atbildība pār savu dzīvi, un apzināti jāvirzās uz priekšu. Varbūt, ka mērķis vienmēr nav svarīgākais, varbūt , ka ceļš uz mērķi ir svarīgāks? Kā kuru reizi, ar to var spēlēties, jokoties, to var mainīt, kad tikai ienāk prātā, nav tāda cietā mērķa. Varbūt tāpēc vienmēr tas ceļš uz mērķi ir tik grūts, jo tas ir kā akmenī cirsts.. bet kurš gan ir teicis, ka mērķis procesa laikā nevar mainīties, būt elastīgs un pārveidoties, mainīties kopā ar Tevi? Un kurš teicis, ka ir jābūt vienam ātrumam? Varbūt ātrumi arī var būt dažādi, kā kuru reizi gribas, tapēc nav jājūtas vainīgam, ka šodien esmu lēnāks nekā vakar, jo rīt varbūt es būšu vēl ātrāks nekā jebkad. To ātrumu laikam tikai tad sāk just, kad sāk notikt kustība. Pirms Tu uzsēdies uz velosipēda, Tu nezini, cik ātri Tu brauksi, kad uzsēdies, tad seko ceļam un norādījumiem, luksoforiem, kopējai satiksmei un caur to arī izvēlies savu ātrumu tādu, kāds Tev ir derīgs un kas ir saskaņā ar kopējo satiksmes plūsmu. Un kad esi kustībā, procesā, tad Tu sev vairs nejautā - a kā es zinu, ka tāds ir mans ātrums? Tu to vienkārši zini. Ja neskaties apkārt, nemēģini braukt tikpat ātri kā motocikls, vai velokurjers, vai tik lēni kā tantiņa pa trotuātu. Tu brauc tā kā Tu brauc, nesalīdzinot sevi ar citiem un Tev tas ir labi, patīkami un Tu jūties komfortabli uz ceļa, Tevī nav baiļu un šaubu, Tu vienkārši brauc un jūties labi.
Ir jāizjūt tā tiecība mainīties, sasniegt, augt. Un tam ir vajadzīga rīcība, fokusēšanās un aktivitāte, kā gan savādāk Tu vari just, ka esi dzīvs - tikai, kad Tev ir izaicinājumi, mērķi, kad Tu esi pilnībā iekšā spēlē, ko sauc par dzīvi. Dažādas lomas, dažādi pārbaudījumi, jaunas lietas, atklāsmes caur pieredzi un tikai caur to.
Varbūt nevajag baidīties no kļūdām, no izgāšanās, no tā, ka kaut kas var noiet greizi, nesanākt?
Jo nav tāds nesanākt - vienmēr taču kaut kas sanāk! Varbūt tikai vienmēr ne tā, kā bijām gribējuši to redzēt, kā to bijām gaidījuši, kā iecerējuši. Nu un tad? Tad taču var priecāties arī par šo variantu - skat, izrādās, vareja būt arī šādi, tagad es to zinu.
Un bungošana, šī lieliskā tehnika ir tas, kas var palīdzēt pārvarēt priekšstatu izraisītās reakcijas. Palīdz neiekrist vilšanās sajūtā, nožēlās, sevis šaustīšanā, jo tieši ar bungošanu Tu vari noturēt to balansu savā enerģētiskajā sistēmā, neskatoties ne uz ko - lai kāds arī būtu rezultāts, pagrieziens jebkurai situācijai, bungošana palīdz Tev vienmēr atcerēties, ka notikums, emocija neesi Tu, tā ir tikai izpausme un reakcija. Bungošana palīdz pieņemt sevi jebkurā situācijā, kādā esi nokļuvis.
Ok, protams, tā liek Tev arī uzņemties pilnu atbildību par visu ko dari, jo kā jau piemērā minēju - Tu nevari tikai domāt labas domas,bungot un gaidīt, ka samazināsies svars, ja turpināsi ēst bulkas katru dienu. Bet tā var palīdzēt uzturēt iekšējo komunikāciju ar sevi.
Mēģinājums ar bungošanas palīdzību nopelnīt desmitnieku eksāmenā nevaiangosies panākumiem, ja Tu neveltīsi ne vismazākās pūles mācībām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru